Pats labākais stāsts (Mūsu stāsts)

Katrs Nezināms Ceļš pats par sevi ir lielais jautājums, izaicinājumu, satraukumu un emociju pārpilns. Mums veicās, un pēc ilgiem meklējumiem, kārpoties cauri smiltājiem un nekurienei, mēs, gluži kā Mazais Princis, atradām Savu Ceļu, kas veda pie Cilvēkiem. Visgrūtākais izrādījās uziet īstos - Cilvēkus, ar kuriem kopā īsināt joprojām līdz galam Neizdibināto Ceļu, kas turpināja aizvien saukt uz priekšu, ar kuriem kopā apkopt savu Jaunās Pasaules dīgstošo oāzi un būvēt savas ideju pilis.
Un izcīnīt savas pirmās uzvaras.

Ir tādas sajūtas, kurām nav līdzīgu. Bērnības atmiņas. Neatkārtojamas.

Uz Vecās Pasaules, kura gan nebija īpaši skaista, bet tomēr mūsējā, rietēja Vecā Saule. Mēs bijām pēdējās atvases, kam bija lemts to pieredzēt un pilnībā sajust. Mēs rotaļājāmies un draiskojāmies, un krietnu brīdi pat nemanījām Jauno Sauli uzlecam debesīs. Jāsaka, ka Saules mums vispār bija maz: vasaras, lai arī bezgala zaļas, bet, gadu no gada, tik īsas un vēsas! Laimes gan bija daudz, cik tik vien gribas. Bijām laimīgi no blēņām un niekiem, ne no kā! Liedagā cepām smilšu kūkas un priecājāmies par katru atrasto akmentiņu, kam bija ūdens izgrauzts caurumiņš. Caur to varēja skatīties uz Sauli, kas novakarē sasārtusi zvilnēja uz jūras kā saņemta plaukstā. Paši sev bijām Mazie Prinči, draugi Vinnijam Pūkam, ceļojām līdzi Nezinītim uz Mēnesi un aizrautīgi vadījām Brāļu Grimmu līdz sīkākajai detaļai iepazīto personāžu parādi. Un, jā, pats galvenais, tas viss bija tik ļoti pa īstam!

Laiks gāja savu gaitu un darīja to ātri. Rotaļām Laika palika arvien mazāk un drīz tās pavisam nomainīja zinību apgūšanas centieni un skolas laiku nedarbi. Laiks uzņēma tempu.

Jaunā Saule turpināja spīdēt arvien spožāk, tikai - kaut kur, bet ne mums... Mēs sākām nojaust, ka uz Pasaules eksistē vietas, kur Saules ir nesalīdzināmi vairāk, tāpat vien, bez jebkāda iemesla daudz vairāk. Sākām prātot, kā tomēr Sauli varētu dabūt šurp, mūsu stāstā. Mēģinājām to iekvēlināt ar aizrautīgām debatēm, kopā muzicēšanu lotosu un celtnieku vienību nometņu starpā ... Bet jau no rīta pierastais pelēkums bija apņēmis pilnīgi visu, arī sāpošo galvu. Ar dziesmām vien izrādījās par maz. Lai arī dziesmotajai revolūcijai it kā pietika, katram no mums atsevišķi - tomēr par maz. Lai arī lēnām, bet pilnīgi noteikti sapratām: ikvienam pašam jāmēro Sava gaita uz Sauli.

Katrs Nezināms Ceļš pats par sevi ir lielais jautājums, izaicinājumu, satraukumu un emociju pārpilns. Mums veicās, un pēc ilgiem meklējumiem, kārpoties cauri smiltājiem un nekurienei, mēs, gluži kā Mazais Princis, atradām Savu Ceļu, kas veda pie Cilvēkiem. Visgrūtākais izrādījās uziet īstos - Cilvēkus, ar kuriem kopā īsināt joprojām līdz galam Neizdibināto Ceļu, kas turpināja aizvien saukt uz priekšu, ar kuriem kopā apkopt savu Jaunās Pasaules dīgstošo oāzi un būvēt savas ideju pilis. Un izcīnīt savas pirmās uzvaras.

                ..Laba ir tā cīņa, ko mēs izcīnām savu sapņu vārdā, jaunībā šādu sapņu ir daudz, tie uzbango dvēselē ar milzu spēku, mēs esam drošsirdīgi un varonīgi, taču neesam vēl apguvuši cīņas prasmi. Soli pa solim, pieliekot lielus pūliņus, mēs iemācāmies cīnīties, bet tad jau ir izplēnējusi drosme un varonība, un mēs baidāmies mesties cīniņā. Tāpēc mēs pavēršamies pret sevi un izcīnām cīņu sevī. Mēs paši kļūstam par savu lielāko ienaidnieku. Mēs iestāstām sev, ka mūsu sapņi bijuši bērnišķīgi un pārāk grūti īstenojami vai ka tos radījusi nepietiekama dzīves pazīšana. Mēs nogalinām sapņus, jo baidāmies iesaistīties Labā cīņā…

(Paulu Koelju, Burvja piezīmes).

Visdrošāk gan, protams, ir konsekventi sekot nemirstīgajai Vinnija Pūka atziņai

..vajag darīt tā kā darīt vajag, bet darīt kā nevajag darīt nevajag ...)

Tagad, vismaz pēdējos piecpadsmit gadus, laiks vienkārši lido ... Ar spoži dzirksteļojošu asti kā komētai. Tikai jāuzmanās, lai kopā neizdegam kārtējos saulgriežus pikējot. Mēs paši esam radījuši sev spilgtu, krāsainu papīra pasauli, kas izrādījusies vajadzīga arī citiem. Ierāmēti mazā bildes rāmītī, mēs sveicam visus, vēlot Sauli un Laimi! Un, lai arī tās Jaunās Saules nav tik daudz, cik vēlētos…. Mums Saules pietiek, pietiek visam. Pietiek gan puķu pļavām, gan piemājas dārziņiem.

Jaunās Saules apspīdētais dārzs, iekopts harmoniskā ritmā, priecē gan ar vienkāršām puķēm, gan pārsteidz ar izsmalcinātām ziedu šķirnēm un rosina kaimiņus arī savā sētā ienest kaut ko no blakus sētā samanītā košuma.

Vēl aizvien laba ir tā cīņa, ko izcīnām tāpēc, ka to prasa mūsu sirds. Tāpēc mēs vēl joprojām cenšamies darīt tā kā toreiz, kad viss bija pa īstam. Mēs savus ziedus laistām un kopjam, mēs aizvien tīrām savus vulkānus, mēs joprojām meklējam cilvēkus, tos, kuriem ir saknes, tos, kurus nedzenā vējš.

Katrā ziņā, mēs jau esam sapratuši, ka Īstie Cilvēki vienmēr nokļūst Īstajā Laikā tur, kur tos patiešām gaida.

Mēs redzam uzņēmuma izaugsmi kopējā saskarsmē ar kolēģiem un partneriem, strādājam novērtējot mirkļa burvību, ticam pozitīvas komunikācijas spēkam un uzticēšanās virzībai. Ikdienā novērtējam iespēju skaisti strādāt ieguldot radošo enerģijas plūsmu arvien jaunās kartītēs kā mazās mākslas fenomena formās.